Digitālais klaidonis

Es te noskatījos Manderlay, proti, vienas no manām mīļākajām filmām turpinājumu - Dogville. Starp citu, tur saitē ir daudzlīmeņu ironija, tā ka nepadomājiet neko sliktu.

Kas man ir sakāms ?
Es nesaprotu cilvēkus, kuri skaidro Dogvilu saskaņā ar to, ko redz un dzird, saskaņā ar to, kas notiek uz ekrāna. Skaidrs taču, ka režisors netērētu 3 stundas laika, lai sakošļātu skatītājam būtībā vienkāršas lietas. Turklāt izklāsts atgādina skolas mācību grāmatu - sākumā notikums, tad tā izskaidrojums, tad parādītas sekas un pārmaiņas notiekošā dēļ. Ja tas būtu tikai tā, Dogvila nebūtu tik laba filma, kāda tā ir.
Patiesībā tas ir sava veida postmodernisms. Parastajā postmodernismā viss izskatās tikai pēc rotaļas ar simboliem, bet "īstās" jēgas nav. Te  turpretī notiekošais izskatās gluži loģiski un saprotami, un tam pat var izdomāt vairākus ticamus skaidrojumus. Pēc tam uztvert to kā morāles lasīšanu, ko arī dara daudzi kritiķi. Taču man personīgi paliek sajūta, ka autors dod iespēju šādi uztvert filmu ekskluzīvi savas ņirgāšanās dēļ par naivo skatītāju vai kritiķi. Nav arī tā, ka "filma satur daudz dažādu ideju, par kurām var padomāt". Var, neviens nestrīdas, bet vai vajag? Īstenībā filma  iegulst taisnā ceļā zemapziņā, kad tu pats nesaproti, kādu iespaidu tā atstājusi, taču tās ietekme uz tevi ir reāla un eksistē, lai gan "īsto" jēgu, kā tas postmodernisma kino pieklājas, tā nesatur. Un tāda filma - tas ir kaut kas vērtīgs. Ja parastajā postmodernismā jauna jēga parādās pateicoties dekonstrukcijai, tad pie Trīra - pateicoties rekonstrukcijai. Atbalstu šādam viedoklim var atrast arī Larsa intervijā  vai, lūk, šajā saprotamajā un vienkāršajā rakstā par postmodernismu.

Atgriežoties pie mūsu auniem. "Dogvilā" viss tiešām bija tā, kā es aprakstīju. Bet lūk Manderlejā - neesmu pārliecināts. Pats sižets un notikumi ir pārāk jau nu vienkārši, lai tajos varētu ielikt to pašu "NLP kodēšanu", kas ļauj apdulbināt jūzeri. No otras puses, smieklīgi pat iedomāties, it kā  Trīru tiešām interesētu rasisms vai tēma par vergiem, kuri grib palikt vergi ("ja tu biji vergs, paliksi par tādu uz visu dzīvi" - visur postmodernisms). Dabiski, viņš tikai izmantoja to kā būvmateriālu spēlei ar skatītāju. Nepatīkamais slēpjas tajā (kā jau taisnīgi pamanīja ears_of_tin), ka Trīrs, izmantojot citus "ķieģeļus", būvē visu to pašu ēku, ko jau vienreiz uzbūvējis. Tā dara visi, par to nav strīdu, un reizēm sanāk skaisti. Bet no Larsa taču gaidi kaut ko vairāk!
Te atkal izlien postmodernisma izsmiekla pilnais smīns - Trīrs citē pats sevi gan lielās, gan mazās lietās. Piemēram, Dogvilā skatītājs visu laiku domā, ka viņam viss ir skaidrs, turklāt vēl balss aizkadrā nostiprina šo iespaidu. Bet nākamajā mirklī situācija pēkšņi mainās. Lai gan tas ir gan loģiski, gan saprotami, un vairāk vai mazāk paredzami, tomēr ļoti neomulīgi. Un, kad Dogvila beidzas, skatītājs atviegloti nopūšas - viņam atkal viss ir skaidrs - lūk, viss beidzies, un basta. Bet, iznākot Manderlejam, pēkšņi izrādās, ka atkal viss ir mainījies, un skatītāja prātā jau nostiprinājušos ainu neomulīgi sagrauj, kā tas bija visas pirmās daļas garumā. Tiesa, dīvaini izskatās dažas samākslotības varoņu uzvedībā, īpaši galvenās varones, kura drūmi turpina kāpt uz tiem pašiem grābekļiem, atliku likām sadauzījusi punus pirmajā daļā.

No otras puses, var gadīties tā, ka jaunā projekta arhitektūra tomēr ir citādāka, bet mēs vienkārši nevaram to saprast, pievēršot uzmanību tikai būvniecības tehnoloģijai. Var gadīties arī tā, ka ears_of_tin nav taisnība, un arhitektūras ansamblis vēl nav pabeigts, un būs viengabalains tikai līdz ar trešās filmas parādīšanos - ne velti Trīrs bija iecerējis triloģiju.

Secinājums ir tāds - Manderlejs ir labs kino, lai arī vājāks par Dogvilu. Bet jāsagaida trešā daļa, lai saprastu, ka saprast taču neko tā arī nesanāks.